Rinīts ir deguna dobuma gļotādas iekaisums. Galvenais rinīta simptoms ir deguna tecēšana.

 

Rinīts var būt akūts un hronisks. Akūta rinīta pirmie simptomi ir - aizlikts deguns, šķaudīšana. Rinīts sākas ātri un ar vispārēju stāvokļa pasliktināšanos, var paaugstināties arī ķermeņa temperatūra, parādīties galvas sāpes, pasliktināties elpošana caur degunu. 

Deguna blakusdobuma iekaisums (sinusīts) rodas, infekcijai iekļūstot deguna blakusdobumos .

 

Pie deguna blakusdobumiem pieder pieres kaula dobums, spārnkaula dobums, augšžokļa (Haimora) dobumi un sietiņkaula šūnas, un šie dobumi ir savienoti ar deguna dobumu. Kopējais deguna blakusdobumu tilpums ir ap 50 kvadrātcentimetriem, lielākie ir augšžokļa dobumi ar 15 kvadrātcentimetriem.

Faringīts (latīņu val. pharyngitis) ir akūts vai hronisks rīkles gļotādas iekaisums. Faringīts reti ir izolēts. Tas parasti pievienojas iesnām vai augšējo elpošanas ceļu iekaisumam. Faringītu galvenokārt izraisa vīrusi, baktērijas un sēnītes, kas atrodas mutes un rīkles dobumā, kā arī bronhu sistēmā. 

Angīna (latīņu val. angina) ir akūts kakla mandeļu iekaisums.  Angīnas gadījumā iekaisums visbiežāk skar aukslēju mandeles, retāk iekaist rīkles vai mēles mandeles.

Laringīts (latīņu val. laryngitis) ir akūts vai hronisks balsenes iekaisums.

 

Laringītu galvenokārt izraisa vīrusi vai baktērijas. Akūts laringīts visbiežāk ir saistīts ar vīrusu ierosinātām akūtām elpošanas ceļu slimībām. Laringīts var būt rinīta, deguna blakusdobumu, farngīta, traheīta, bronhīta vai citu plaušu iekaisumu komplikācija. Arī sastrutojuši zobi un mandeles var izraisīt laringītu. 

Tonsilīts (latīņu val. tonsilitis chronica) ir hronisks kakla mandeļu iekaisums, kas galvenokārt attīstās pēc vairākkārtējas slimošanas ar angīnu.  

 

Kakla mandeles, līdzīgi kā limfmezgli, limfvadi un liesa ir cilvēka limfoidālie orgāni un tiem ir svarīga loma organisma vielmaiņas un attīrīšanas procesos. Mandeles imunologi uzskata par imūnsistēmas centrālo orgānu kopā ar resnās zarnas limfātisko audu sakopojumiem. Tiem ir vienāda histoloģiskā uzbūve un arī funkcija - imūnvielu producēšana. Tādējādi veidojas imunitāte pret patogēno mikrofloru, kas ir dažāda un nepastāvīga. Tonsilīts rodas gadījumā, ja lokālās imūnreakcijas nespēj efektīvi nomākt patogēnās mikrofloras attīstību.

Bronhīts (latīņu: Bronchitis) ir bronhu gļotādas iekaisums, kam raksturīgs gļotādas pietūkums un pastiprināta gļotu izdalīšanās. Visvairāk ar bronhītu slimo mitrā un aukstā laikā, un tas bieži pievienojas citām elpceļu slimībām – rinītam, faringītam, laringītam, traheītam utt. Rudens un ziemas mēnešos paasinās vīrusu infekciju saslimšanas, kuras skar elpceļus un visbiežāk izpaužas ar iesnām un klepu. Neizārstētas tās var kļūt par iemeslu bronhītam. Bronhīts var būt akūts un hronisks.

Astma (Latīņu val.: asthma bronchia-le) ir alerģiska slimība ar recidivējošu lēkmjveida elpas trūkumu (aizdusu), ko izraisa sīko un vidējo bronhu gļotādas tūska un spazmas, kā arī pastiprināta gļotdziedzeru sekrēcija. Astmas gadījumā elpceļu nosprostošanos un tai sekojošu aizdusu izraisa elpceļu atbildes reakcija uz kairinātājiem jeb alergēniem.